Jardin Majorelle, jeb حديقة ماجوريل

Arī vāveres nogurst no Marakešas vecpilsētas haosa, tāpēc karstā dienā ir jādodas uz oāzi pilsētas vidū - Mažorela botānisko dārzu Marakešas jaunajā daļā Gueliz. Tūristi vazājas, 15 sugu putniņi pļerzā, bruņurupuči baseinā piekoj dzimumdzīvi... un neuzmācas neviens vietējais, jo par ieeju kādi pāris desmiti dirhemu jāatstāj kasē. Nejūt arī urīna aromātu, atšķirībā no Marakešas parkiem, apstādījumiem un vārtrūmēm. Un kaut kur tepat apkārt ir izkaisīti Īva Senlorāna pelni, jo viņš bija tas, kurš dārzu 1980. gadā iegādājās un atjaunoja. Pa vidu starp palmām, bambusiem, kaktusiem un visu citu iespējamo no pieciem kontinentiem, smukās zili - dzeltenās mājiņās iekārtojies islāma mākslas muzejs un paša Senlorāna gleznu izstāde. Te varētu pavadīt visu dienu, ja vien iekšā drīkstētu pīpāt, un ja likumi attiecībā uz alu nebūtu vēl drakoniskāki, kā pie mums - pat nopirkt (atrast) īsti nevar, kur nu vēl publiski lietot... :D

Dārza izveidotājs Žaks Mažorels bija iecienījis šito spilgti zilo ultramarīna toni (mūsdienās tā arī saucas - Majorelle Blue). Īvs Senlorāns piešāva klāt dzeltenus elementus pēc sava prāta, un kopā sanācis smukums bezgalīgs...

Jau otru reizi sanāk nofoķēties pie banānkoka zieda. Un šis ir krietni lielāks par iepriekšējo, jo, galu galā, aug Āfrikā, nevis Francijā.

Arī baseins ar strūklaciņu tāds pats spilgti zils. Šis ir tikai dekorācija, zivis un bruņurupuči plunčājas citos.

Pirms gada Kanādā, arī botāniskajā dārzā, cilvēki mani uzsēdināja uz šitāda milzīga apaļa kaktusa. Man par to ir ļoti sliktas atmiņas, tāpēc šoreiz neļāvos.