Bet šī ir pasaules pati slavenākā nāra, kurai par popularitāti ne reizi vien ir nācies tiešā nozīmē samaksāt ar galvu. Un ne tikai - viņai ir bijusi nozāģēta arī roka, viņa ir spridzināta ar dinamītu, bet pirms dažiem gadiem Kopenhāgenas iedzīvotāji kādu rītu atklāja, ka viņu mazajam, plikajam ūdens sievišķim pie galvas ir piestiprināts vibrators!
Kamēr nāra dzīvosies pa Ķīnu, viņas vietu varēs aizpildīt fonā redzamā, izplūdusī, nenosakāma vecuma un dzimuma būtne, kuras loma visā šajā kompozīcijā man ir nezināma. Agrāk tāds radījums tur neesot bijis, tikai tagad no ūdens izlīdis. Moška jūras govs?
Izrādījas, viesnīcas vestibilā arī viena sēž. Droši vien ienākusi apsildīties, jo viesnīca atradās rajonā, kur uz katra stūra stāv pa piecām ķiķinošām nārām minisvārkos, tīkliņzeķēs un augstpapēžu zābakos. Bet šai mugurā nav nekā, viņa vienmēr gatava! :D
Read more...
Jāsaka, ka viņš ir arī viens no labākajiem ģitārmonstriem, kādu New Model Army var vēlēties, un tas ir jūtams gan pēdējos divos albumos - High un Today Is A Good Day, gan visos koncertos, kur pēdējo 4 gadu laikā izdevies pabūt. :)
Maršalam garšo alus, vesels krājums uz skatuves vienmēr atrodas. Un, kad pedantiskie dāņi uzreiz pēc koncerta aizvēra bāru, izpalīdzēja ar tikšanu pie alus arī maniem saimniekiem, paldies viņam par to.
Maršals, mani ieraugot no skatuves, vienmēr ākstās un grib trāpīt kadrā. Pēc tam vēl pajautā, vai izdevās. Un vēl viņš koncerta vidū visiem klātesošajiem paziņoja, ka rekur no Latvijas atspērušies. Jauki.
Krogā parādījies jauns iemītnieks - korpulenta un vienmēr smaidoša pele. Kā atnāca apsveicināties, tā palika uz visu vakaru. Galu galā - abi esam grauzēji.
Arī pāris no vecajiem draugiem - Rabita un Dogijs, kuri šajā krogā dzīvo, mums pievienojās. Aizmugurē uz ekrāna tiek rādīta filma Hostel, galīgi nav domāta maziem zvēriem, tāpēc pievērsāmies savam ķirbītim.
Diemžēl, ķirbīti alum uzkost žēl, tāpēc nācās iztikt ar gliemeņu šķīvi. Tīri vai pēc riekstiem izskatās. 
Un ēdu es viņus pie tā paša galda, kur savulaik karbonādi māgā stūķējusi pati VVF. Lūk, vēstures liecība:
Megaķirbis uz letes izskatījās draudīgs, bet pieejot tuvāk atklājās, ka nav iemesla baidīties - ar šitādiem paprikas zobiem viņš vāveri neapēdīs!
Gigantiskie zirnekļi gan ir ļauni. Re, kā viens man gandrīz apēda vēderu, knapi izglābos. Taču, ja viņus kāds iemācītos savaldīt un pieradināt, tā būtu revolūcija tekstilrūpniecībā! Tagad atliek tikai sasaukt visus iespējamos dienestus, zinātniekus un žurnālistus - šīs ir pilnīgi jaunas un nezināmas sugas Latvijas un visas pasaules faunai!
Un šeit bija No Man's Land... tjipa, kā joprojām starp abām Korejām.
Šī, protams, ir graffiti puišeļu un citu pushuligānu / pusdeģenerātu puse, īstā māksla ir ielas pusē.
Ernesto reklamē pats sevi. Varu apzvērēt pie savas astes, ka viņam tas nepatiktu!
Šī ir pati slavenākā uz mūra iemūžinātā aina - Brežņeva / Honekera Nāvējošais skūpsts. Kā var redzēt, laika zobs, erozija un huligāni ir darījuši savu, tāpēc East Side Gallery īpašnieks, kāds irānis, ir paģērējis nomēzt mūri tīru. Galvenā problēma - piedabūt visus vairāk kā simts māksliniekus no dažādām pasaules malām, lai viņi vēlreiz atbrauktu un uzgleznotu vietā tieši to pašu, ko 1990. gadā, bet šoreiz - ar izturīgākām krāsām. Kaut kas no tā visa esot arī izdarīts, un daļa veco bilžu jau spīd un laistās.
Un te vēl daži, droši vien šobrīd vairs neeksistējoši mākslas darbi. Tagad atliek gaidīt, kad tas viss tiks atjaunots, un būs iemesls Berlīni apmeklēt vēlreiz! Atdodiet tik EasyJet.
Kā vienmēr, savācos par daudz, tāpēc daļa jāizlieto ne mazāk lietderīgi - izklaides un mākslas nolūkos. :D
Cepure no kastaņa - tas vienmēr ir labi, noder, bet man tomēr kas lielāks ir padomā...
Šis iespaidīgais veidojums ir putns, varētu pat teikt, ka var atpazīt.
Pa kreisi - aita, pa labi - žirafe. Vismaz tā bija domāts.
Nu un lūk, es kopā ar visiem saviem rokdarbiem. Tas tur kreisajā pusē gan tāds nenosakāms radījums - galvkājis, ar, es atvainojos, dzimumlocekli no sērkoka. Nosarkstu un vēlreiz atvainojos.
Jāsaka, ka "Oranžās Brīvdienas" ļoti atbilst manai būtībai, jo esam vienos krāsu toņos, bez tam, grupā spēlē visādi maniem saimniekiem pazīstami ļauži, veci un jauni, gari un īsi. Un vispār, sastāva ziņā viens no daudzskaitlīgākajiem kolektīviem savā lauciņā. Re, kā es pie viņiem izlēkājos festivālā "Sarkasms" šovasar.
Kaspars: "Eu, Kaļa, ierau' šito! Man tajā točkā būs kaut ko neritīgu iesmērējuši, tas tak nav tas pats, ko mēs te katru dienu... Paskat, kā man ģīmi savilka!"
