Read more...
Āfrikā ir tā - ēku krāsa ir cieši saistīta ar apkārtnē atrodamajiem iežiem, un to var labi manīt, braucot no Marakešas uz okeāna pusi - sarkanos smilšakmens toņus nomaina baltais kaļķakmens. Nezinu, kā Kasablankā, bet Essaouirā baltais tiek braši papildināts ar zilo, un tad sanāk tāda balti zila pilsētiņa.
Tante jau ir ieņēmusi uzbrukuma pozu, un tūlīt nāks klāt pēc saviem dienišķajiem dirhemiem. Parasti jau dabū arī, ja sataisa žēlu seju un pastiepj roku. Aber tas fonā redzamais vecais forta mūris joprojām bagātīgi bruņots ar lielgabaliem - ar pirātiem tāpat kā ar bitēm neko nevar zināt.
Sešdesmitajos gados šeit atpūsties bija iecienījis Džimijs Hendrikss un citi hipiju dižgari. Tā laika aura vēl joprojām ir saglabājusies, jo pa okeāna piekrasti klenderē vīreļi, kas teorētiski tirgo saldumus, bet patiesībā murmina: "hash cake, marijuana cake..."
Viena šīs pilsētas mīkla paliek neatrisināta - kā, ellē ratā, vietējie zvejnieki atšķir savas laivas, ja visas ir tik vienādi zilas?
Un kā jau īstai okeāna zvejnieku pilsētai pieklājas, ir pieejama arī zemāk redzamā opcija. Tas notiek tā - no šitā bagātīgā klāsta tu ņem savu zivi vai krabi vai garneli, un stiep viņu pie pavāriem, lai tie tālāk tiek galā un rezultātā sanāk paša izvēlēts paēdiens.
Visskaļākā, protams, ir vislielākā un pati galvenā Marakešas mošeja - Koutoubia. Es neesmu musulmaņu vāvere, tāpēc man nav ļauts doties iekšā un pārbaudīt, vai tur tiešām satilpst 25 000 ļaužu, bet to, ka tā ir augstākā būve Marakešā, labi var manīt. Nabaga tie, kuriem 12. gadsimtā to visu nācās nojaukt un uzbūvēt no jauna, jo mošeja nebija pareizi noorientēta Mekas virzienā. Kārtībai jābūt. 
Bet patiesībā visskaistākā dziedājuma melodija bija tieši šādos brīžos - pirms saullēkta. Un tad Allāhs liekas tik foršs, ka negribās ne uz kādu lidostu braukt, bet drīzāk pārvākties dzīvot turpat tuvākajā palmā, riekstu taču Marokā netrūkst.
Atrisinājums rodas, pieejot pie jebkura no neskaitāmajiem vīraka, brīnumzāļu, šamaņu rituālu pribambasu, amuletu un simtiem sazin vēl kādu nesaprotamu atribūtu tirgotāju galdiem vai pašpasludināto brīnumdakteru un Austrumu burvju izritinātajiem paklājiem. Nepārprotami, iepriekšējā bildē redzamajiem rāpuļiem draud tāds pats liktenis, kā šim cietajam, krāsu zaudējušajam nabadziņam. Tikai nenoskaidroju, kādas rumpja vai gara vainas tāds izkaltēts lopiņš ārstē, vai arī - kādus ļaunos tuksneša garus aizbiedē.
Musulmaņu valstī sievietes publiski pārāk atkailināties nedrīkst, tāpēc sauļojas ar visām drēbēm. :D Bija ļauži, kas peldējās, bet vispār jau ūdens auksts, pat 30 grādu karstumā - okeāns taču. Pludmale ļoti laba, tikai nedaudz patraucē nošņurkuši vīreļi, kuri klenderē apkārt, uzkrītoši murminādami "hash cake, marihuana cake..." Ja nepievērš viņiem uzmanību, tad viss ir kārtībā, jārēķinās, ka tas ir viens no vietējo ienākumu avotiem.
Logs ir aizrestots, lai visādas vietējās vāveres nenāk zagt manus sagādātos riekstus un mandeles. Šī istaba, starp citu, atrodas uz jumta.
Lūk, kāds man tika austrumniecisks buduārs, kur atlaisties un palasīt iekš Lonely Planet ceļveža, uz kuru pusi doties.
Iznākot pa istabas durvīm, paveras šāds skats uz slavenāko vietu visā Marokā - Djemaa el Fna tirgus laukumu, lielāko brīvdabas ēstuvi pasaulē.
Re, kādas visādas labierīcības uz jumta atrodas - tas būcenis ir tualete (protams, stilīga, ar divām pēdiņām un caurumu grīdā) :D
Dārza izveidotājs Žaks Mažorels bija iecienījis šito spilgti zilo ultramarīna toni (mūsdienās tā arī saucas - Majorelle Blue). Īvs Senlorāns piešāva klāt dzeltenus elementus pēc sava prāta, un kopā sanācis smukums bezgalīgs...
Jau otru reizi sanāk nofoķēties pie banānkoka zieda. Un šis ir krietni lielāks par iepriekšējo, jo, galu galā, aug Āfrikā, nevis Francijā.
Arī baseins ar strūklaciņu tāds pats spilgti zils. Šis ir tikai dekorācija, zivis un bruņurupuči plunčājas citos.
Pirms gada Kanādā, arī botāniskajā dārzā, cilvēki mani uzsēdināja uz šitāda milzīga apaļa kaktusa. Man par to ir ļoti sliktas atmiņas, tāpēc šoreiz neļāvos.
Šitādu smuku bļodiņu Hasans (vai kurš nu cits gadās) sapilda par 10 dirhemiem (ap 60 santīmiem). Jāsaka, ka garšīgākais visā šajā pasākumā ir tā zupiņa, ko uzdzer virsū - garšvielas nav taupītas.
To mīkstmiesi ar cilvēku palīdzību izķeksē ārā ar kaut ko līdzīgu zobu bakstāmajam, un galvenis ir viņu īpaši nepētīt - kādi smuki radziņi utt., savādāk var pāriet vēlēšanās viņu notiesāt.
Un tas, kas paliek pāri, tiek kaut kur noderīgi utilizēts, kā jau viss Marokā.
Bet šīs gan ganījās "pa īstam", Ourikas ielejā Atlasa kalnos, netālu no maza miesta ar nosaukumu Setti Fatma. Viens bija riktīgs āzītis - akrobāts.
Read more...
