الله أكبر jeb "Allahu Akbar"

Braucot uz musulmaņu valsti, jārēķinās ar neiztrūkstošo Allāha klātesamību. Uzburam ainiņu - ir pieci no rīta, Marakešā vēl tumšs, cilvēki (un arī es) viesnīcā guļ, logs atvērts. Un pēkšņi no visu tuvākajā apkārtnē esošo mošeju minaretu skaļruņiem pa to logu iekšā sāk gāzties aicinājums uz pirmo no piecām ikdienišķajām lūgšanām. Tā teikt - Labrīt, musulmaņu diena ir sākusies. Mošejas Djemaa El-Fna laukuma apkārtnē ir vismaz sešas, un savu dziedamo nebūt nesāk vienlaicīgi.

Visskaļākā, protams, ir vislielākā un pati galvenā Marakešas mošeja - Koutoubia. Es neesmu musulmaņu vāvere, tāpēc man nav ļauts doties iekšā un pārbaudīt, vai tur tiešām satilpst 25 000 ļaužu, bet to, ka tā ir augstākā būve Marakešā, labi var manīt. Nabaga tie, kuriem 12. gadsimtā to visu nācās nojaukt un uzbūvēt no jauna, jo mošeja nebija pareizi noorientēta Mekas virzienā. Kārtībai jābūt.

Bet patiesībā visskaistākā dziedājuma melodija bija tieši šādos brīžos - pirms saullēkta. Un tad Allāhs liekas tik foršs, ka negribās ne uz kādu lidostu braukt, bet drīzāk pārvākties dzīvot turpat tuvākajā palmā, riekstu taču Marokā netrūkst.